4th Jul 2025
Reiz mežā dzīvoja lācis un pelīte. "Labdien, pelīti! Ko tu plāno darīt šodien?" lācis jautā, katru rītu lepni iznākot no krūmiem. "Es domāju, ka pamudīšu tevi skriešanā un varbūt pamēģināšu vākt ziedus!" atbildēja pelīte, viņas balss skanēja kā prieka dziesma. Lācis, lēnām piecēlies, pievērsās viņai un izteica: "Kamēr tu skrien, es palikšu šeit, jo man vajag īpaši daudz laika, lai saprastu, cik skaista dzīve ir, kad blakus ir draugi."
Pavasarī mežā iezagās dīvains vējš, kas sāka tuvoties. "Kas tas ir?" lācis jautā, saprotot, ka guļ un dzird sasalušās egles čīkstēšanu. "Tas ir sava veida modinātājs!" pelīte teica, skatoties pa logu, "Kad pavasaris nāk, viss mostas!" Lācis smēdams tikai burvīgi pasmaidīja un sacīja: "Tu man esi kā saules gaisma, kas spīd ikdienā!" Neto viņš juta, ka ir gatavs iziet ārā un atklāt jaunas lietas kopā ar pelīti.
Lācis un pelīte kopā devās takā, kuru rotāja pirmie pavasara ziedi. Apkārtējā gaisā virmoja svaigs pavasara aromāts, kas abiem draugiem lika justies kā daļai no brīnišķīgās dabas. "Skaties, tur ir pirmais taurenis!" pelīte sajūsmināti kliedza, rādot uz krāsainu tauriņu, kas lidoja no zieda uz ziedu. Lācis lēnām piegāja tuvāk un maigi sacīja: "Maza lieta, bet cik daudz prieka tā spēj dot." Un tā, starojoši no prieka par dzīves maģiskajiem brīžiem, lācis un pelīte saprata, ka katra diena, ko viņi pavada kopā, ir kā jauns piedzīvojums piepildīts ar draudzību un brīnumu.
